Akadēmiskais centrs
Daba ir apdraudēta, meži izzūd. Meža vietā ir izcirtums, pilsētas robeža pavirzījusies tālāk un drīz vien meža vietā aug pilsēta ar tās “mākslīgo”, urbāno vidi.
Personālizstāde veltīta dabas tēmai, kas rādīta alegorijā, tādējādi atspoguļojot ekoloģijas jautājumu saasināšanos. Koptēlu rada trīs tematiskas daļas: Alnis, Meitene un Mežs. Tajā skatāmi 20 zīmējumi/gleznojumi uz papīra temperas un jauktā tehnikā, un digitālā izdrukā; 10 skulptūras no akrila, bronzas, koka, papīra, poliuretāna, plastmasas u.c. kompozītmateriāliem, kā arī sintētisku vielu objekti, dabā ņemtas lietas un materiāli.
Vieta: Latvijas Mākslinieku savienības galerija
Adrese: 11. novembra krastmala 35
Izstādes norises laiks: 07.07.- 06.08.2023
Par izstādi
Alnis ir centrālais tēls, antropomorfa figūra, kas kalpo kā simbols dabai, tāpēc viņš ir Alnis Mežs. Aļņa skulptūras simetrija pastiprina tēla sastinguma iespaidu. Viņa organiskais, “dabīgais” veidols transformējas ģeometriskās plaknēs, tēlaini pārvēršoties pilsētā. Vērīgam skatītājam ir iespēja ielūkoties Aļna stikla acīs un iejusties pārdzīvojumā par meža pārveidošanos.
Otra tematiskā daļa ir Meitenes tēls. Viņa ir Meža meitene un ir Dabas sievišķais aspekts. Meitenes tēls ir izstādē daudzveidīgākais, ekspozīcijā skatāmi vairāki portretējumi, gan zīmējumi/ gleznojumi, gan stājskulptūras. Nozīmīgs šī tēla atklāsmē ir portrets, kuru darinājusi tēlniece Svetlana Saveļjeva. Viņa ir pieaicināta šajā izstādē, viņas veidotā skulptūra iederas izstādes koncepcijā par izzūdošo mežu- izstādes stāstā šis portrets varētu ilustrēt brīdi, kad Meitene aizklājusi ar plaukstām seju, lai Aļna Meža pārvērtības neredzētu. Arī noskaņas ziņā skulptūra ir piemērota visai ekspozīcijai, rosinot elēģisku noskaņu, kas šeit jaušama Meitenes un Aļna dialogā, viņiem mēmi veroties vienam otrā. Vēl ekspozīcijā ir skulpturāla ejošas/ stāvošas Meitenes tēla sērija. Meitenes ķermenis kustībā apzīmē dabas cikliskumu un mainīgumu, un trauslumu. Skulptūrās Meitene parādīta it kā sastingusi savā gaitā. Meitenes figūras pamatpoza saglabāta, bet detaļu atšķirīgs risinājums ir improvizācija par kustības iluzorās netveramības iespējamo tēlniecisko atveidojumu pārvērtību mirklī. Sekojot izstādē attēlotā stāsta sižetam, Meitenes tēls mainās, līdz izgaist. Šeit Meitenes auguma stāvu apzīmējošais plastiskais siluets parādīts izteikti lakoniski.
Trešā tematiskā daļa ir Mežs. Bet izstādes paradokss ir tas, ka ekspozīcijā nav meža literārā, tiešā nozīmē. Vai Mežs ir izcirsts?, pazudis? vai pārtapis pilsētā… Mežs parasti iedomājams kā daudzu savvaļas koku un krūmu augšanas vieta. Savukārt te izstādē Mežu sastāda tā iemītnieki. Viņu dažādību pārstāv visādi Ļaudis. Pilsētai nomācot mežu, izveidojies mežs no ļaudīm- raibs Ļaužu Mežs, parasti cilvēcīgs, bet reizēm tik zvērīgs, kā jau dabā. Dabas maigums un mežonīgums nereti izpaužas vai reizēm valda šo Ļaužu savstarpējās attiecībās. Mežā visa radība ir kaila, Meža Ļaudīm tikumi un netikumi atkailinās, kas parādīts zīmējumā/ gleznā attēlotā personāža ķermeņa pozā, žestā, tā raksturojot gan Meža Ļaužu primitīvo reakciju, gan viņu šķietami izsmalcināto rīcību mainīgā vidē, lai dzīvotu vai izdzīvotu. Pirmatnējais pat šī Meža pārtapšanā tik viegli nav mainījies, dzinuļi nebūt nav pilnīgi izzuduši. Tēlainam atveidojumam izstādes darbos Ļaudīm dažkārt ir uzzīmēts dzīvnieka izskats, citreiz cituviet mākslas darbā zvēra un cilvēka izskats sajaucas.
JURIS NIKIFOROVS (NIKIFS)
1985. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, grafiķa mākslinieka pedagoga diploms, LU maģistrs. Strādā LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē Mākslas un tehnoloģiju nodaļā, docents. Izstādēs piedalās kopš 1985. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, FIDEM (Starptautiskā Mākslas Medaļu federācija) biedrs. Nodarbojas ar medaļu mākslu, grāmatu grafiku, zīmē, veido, glezno.
